Man ir četrdesmit pieci. Strādāju par sagādes inženieri kādā no mūsu vietējiem ražošanas milžiem. Man šķita, ka par sievietēm zinu gana, bet tad es satiku Antru
Tas ir darbs, kurā jāmāk gan sarunāt labāko cenu, gan saprast, kad tevi mēģina “apkāst”. Profesionālajā vidē mani pazīst kā tiešu cilvēku – bez liekām priekšnieciskām ambīcijām vai dārgiem uzvalkiem, kas domāti tikai iespaidam, taču par “pēdējo riteni” mani arī nenosauksi. Esmu šķīries, bērnu nav, un dzīvokli Rīgas pierobežā esmu paspējis izmaksāt. Dzīvoju mierīgi, savā nodabā, bez jebkādiem “tarakāniem” vai pagātnes drāmām, kas traucētu miegu.
Mans uzticamais ceļabiedrs ir Mercedes GLA – piecus gadus vecs, vienmēr kopts un tehniski ideālā kārtībā. Tas nav pirkts, lai kādam kaut ko pierādītu pie luksofora, bet gan tāpēc, ka pēc garas darba dienas novērtēju vācu inženieru radīto komfortu un to svēto klusumu, kas valda salonā, kamēr braucu mājup pa šoseju. Par vientulību nemelošu – tā pamazām sāka “grauzt”. Ikdiena bija pārvērtusies par prognozējamu ciklu: darbs, mājas, kāds remonta sīkums, pāris veci draugi nedēļas nogalēs pie kausa, regulāri sporta zāles apmeklējumi, lai uzturētu sevi formā, un dažreiz pirts, lai izsvīstu nedēļas stresu.
Viss gāja pa apli, līdz vienā vakarā, skatoties griestos, nolēmu reģistrēties iepazīšanās vietnē. Nemeklēju ne vienas dienas piedzīvojumus, ne īslaicīgu izklaidi. Vienkārši gribējās sev blakus cilvēku. Sievieti, kura ir mierīga, pieaugusi un kurai piemīt tā retā īpašība – mēra sajūta visā, ko viņa dara. Pirms nedēļas man uzrakstīja viņa. 42 gadi, vārdā Antra. Viņas profils izskatījās cerīgs – fotoattēli bija dabiski, bez tiem briesmīgajiem, infantilajiem filtriem, kas sievietes pārvērš par plastmasas lellēm ar kaķu ausīm.
Pieaugusi seja, gaumīgs karē griezums un skatiens, kurā varēja nolasīt nelielu dzīves nogurumu, bet ne rūgtumu. Sarakstījāmies. Viņa runāja skaidri, bez tās kaitinošas ucināšanās vai pasaku tēliem par “princi, kurš meklē savu princesi”. Saruna vedās viegli, pat ja tajā nebija nekādas zibens spēriena cienīgas dzirksteles. Galu galā es piedāvāju satikties klātienē.
— Labi, varam mēģināt. Tikai uzreiz brīdinu – es nepiekrītu nekādiem pusmēriem, — viņa lakoniski atbildēja.
Es tikai pasmaidīju un pamāju ar galvu ekrāna pusē. Sak, redzēsim, ko tas vispār nozīmē.
Lūgums, kas atstāja uz pauzes
Satikties piedāvāju pie tirdzniecības centra “Alfa” stāvvietā. Tā bija stratēģiska izvēle – ja nu saruna nevedas, katrs varētu ērti aizbraukt uz savu pusi bez liekiem paskaidrojumiem vai neveiklas klusēšanas ejot līdz sabiedriskajam transportam. Pievienojos norunātajā vietā un ieraudzīju viņu stāvam pie ieejas. Viņai mugurā bija elegants, bēšs mētelis, rokās – dārga izskata zīmola soma (nepretendēju uz ekspertu, bet izskatījās pēc oriģināla), lūpas rūpīgi uzkrāsotas.
Viņas seja bija tik saspringta un nopietna, it kā viņa gaidītu nevis vīrieti uz kafiju, bet gan ietekmīgu ministru, lai iesniegtu gada pārskatu. Es atvēru pasažiera durvis, viņa iesēdās un uzreiz piesprādzējās. Tiklīdz pagriezu aizdedzes atslēgu un dzinējs klusi ierūcās, viņa pagriezās pret mani un sāka:
— Es teikšu uzreiz, lai mēs lieki netērētu ne tavu, ne manu laiku. Es šobrīd eju intensīvu tiešsaistes kursu “Kā apprecēties ar miljonāru”. Tāpēc runāsim godīgi un atklāti: ja tavi nodomi ir tiešām nopietni un tu redzi mūs kopā, tad pirmais solis ir vienkāršs – pārskaiti man 2000 eiro.
…
Iestājās klusums. Es, godīgi sakot, sākumā pat neaptvēru teikto. Domāju, ka tas ir kaut kāds neveikls ledus laušanas joks vai sociālais eksperiments. Es pat nedaudz pasmaidīju:
— Kādā ziņā? Vai tas ir kaut kāds jauns standarts? Ducis rožu jaunajā digitālajā valūtā vai kā?
Antra pat nepamirkšķināja. Viņas skatiens bija ledains:
— Nē, tas nav joks. Tas ir vienkārši pirmais solis manā virzienā. Es kā sieviete vērtēju vīrieti pēc tā, ar ko viņš brauc un kā viņš rīkojas, bet vīrietis ar šādu rīcību parāda, ka viņš patiesi ciena manu dārgo laiku. Ja tu neesi gatavs šādam žestam, tad vari turpināt vadāt pa pilsētu tās jaunās meitenes no Tindera.
— Tu to saki pilnā nopietnībā? — es joprojām nespēju noticēt savām ausīm.
— Absolūti. Es esmu sieviete ar augstām prasībām un pašcieņu. Esmu izgājusi īpašu apmācību, zinu savu patieso vērtību un to, ko esmu pelnījusi. Ja tu tiešām vēlies veidot attiecības ar tāda līmeņa sievieti, tev jāsāk ar reālu rīcību. Nauda, protams, nav galvenais, bet bez tās mūsdienās nav pat vērts sākt jebkādu sarunu.
Sēdēju un klusējot skatījos uz viņu. Viņas seja bija kā akmenī izkalta – ne mazākās ironijas, ne silta smaidu atblāzmas. Viņa tiešām, ar visu savu būtību, rēķinājās, ka es – vīrietis, kuru viņa redz pirmo reizi dzīvē – vienkārši atvēršu bankas lietotni un aizsūtīšu viņai divas “pakas” eiro tikai par to, ka viņa ir pagodinājusi manu Mercedes salonu ar savu klātbūtni.
— Antra, — es mierīgi sacīju. — Tu vispār atceries, kāds ir mans vārds?
— Andris. Kāpēc tu to jautā?
— Vienkārši gribēju pārliecināties. Interesanti, vai tu šo summu nosauc parasti pirms vārda uzzināšanas vai tomēr nedaudz pēc?
Viņa brīdi klusēja, tad, nedaudz aizsvilstoties, noteica:
— Man ir nopietni dzīves mērķi, Andri. Man ir dēls pusaudzis, kuram vajag nodrošināt nākotni, man ir hipotēka par dzīvokli, un es esmu līdz kaklam nogurusi no nabadzības un tām mazajām “dāvanām”, ko vīrieši mēdz pasniegt. Man ir vajadzīgs stabils un uzticams vīrietis, nevis kārtējais puika ar tukšām ambīcijām. Es negribu tērēt mēnešus, lai tevi pārbaudītu tukšās sarunās pie tējas. Parādi savu nopietnību tūlīt – un mēs varam sākt runāt tālāk.
Es jutu, kā kaklā kāpj smiekli, bet spēju savaldīties. Bija skaidrs, ka viņa šos kursus ir uztvērusi kā jaunu reliģiju. Acīmredzot kāds gudrs “koučs” viņai bija iestāstījis, ka pirmais randiņš ir īstais brīdis “finanšu filtra” uzlikšanai.
— Antra, zini, tu laikam esi sajaukusi adresi. Šis nav cirks un es neesmu tavs skatītājs. Es nevienu nepērku un neuzskatu par preci. Es atnācu uz tikšanos ar cilvēku, nevis uz valsts iepirkuma konkursu vai tenderi. Ja tu tiešām gribi attiecības, varbūt pamēģini sākt ar normālu sarunu, nevis ar savu pakalpojumu cenrādi.
Viņa dramatiski aizvērta acis, skaļi nopūtās un nošņāca:
— Viss skaidrs. Vēl viens pseidouspējīgais Latvijas vīrietis. It kā ar Mercedes brauc, bet par dažiem eiro trīc kā apšu lapa. Žēl.
— Runa nav par naudu, Antra. Runa ir par to, ka man pašcieņas ir par kapeiku vairāk nekā tiem krāpniekiem, kas tev tajos kursos makaronus uz ausīm kāra.
Es izslēdzu dzinēju, iestājās klusums, un es ar galvu norādīju uz durvīm.
— Veiksmi meklējumos. Meklē tālāk. Varbūt kaut kur Rīgas ielās atradīsi kādu muļķi, kurš nopirks tev biļeti uz Bali vai Dubaiju uzreiz pēc “čau”.
Viņa izkāpa, aizcirta durvis ar tā it kā būtu apvainota hercogiene, kurai tikko atņemts tituls. Viņa pat nepagriezās. Bet es paliku sēžot, raudzījos atpakaļ skata spogulī un pat nejutu dusmas. Patiesībā kļuva pat nedaudz jautri par to, cik tālu cilvēki spēj aiziet savās ilūzijās.
Bet tas vēl nebija viss.
Nākamajā dienā saņēmu ko negaidītu un pat smieklīgu. Bet vēl nedaudz vēlāk…
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
